Šis ir stāsts par nepieradināto mīlestību.

Fane ir no Rīgas Maskačkas , no ielas kaķiem. Pusgadu veca nez no kurienes parādījās daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Tā tas notiek un, diemžēl, nekas nemainās arī šodien. Mēģinājumi pieradināt bija neveiksmīgi. Fanītē stiprs bija brīvības gars. Mēs negribējām viņu lauzt, bet mēs no sirds rūpējāmies par kaķenīti. Viņai bija ēdiens, silta vietiņa, kur patverties un karsti ilgotā vēlme – būt pašai. Mēs mīlējām viņu un viņa mīlēja mūs. Kā varējām, kā pratām, kā sanāca.

Fanīte nekad neslimoja, vien pēdējā pusgada laikā sagura. Kad viņu varēja paņemt rokās, bija jau par vēlu, kaut, iespējams, tāpat neko nevarētu darīt, jo audzējs aizņēma deguna dobumu un mutīti. Viņa nevarēja ēst un smaka.

Un atlika vien pēdējais ceļš – atvieglot ciešanas.

Tā dzīvo tik daudzi dzīvnieki – piedzimuši negribēti, nodoti un pamesti. Un bieži mirst vientulībā un mokās. Arī viņi pelnījuši piemiņu. Taču arī viņi grib būt mīlēti. Jā, tajās pašu noteiktajās robežās, bet grib. Tā Fanīte, kad kļuva slikti, nāca pēc glāstiem, pēc palīdzības.  Jo mīļā pieskārienā ir kas tāds, ko nesauc vārdā…

Mūsu vetārsts teica, ka Fanīte dosies uz Jelgavas krematoriju.  Skaistais kažociņš pārvērtīsies pelnos.

Lai ar  “…tas bija mums un zuda,Kas tur tagad tumsā laistās.Arvien siltāk, arvien spožāk,(…)Tas ar tevi saistās”.

(M.Zālīte)

Vieglu ceļu Fanītei uz Laimīgo zemi! Cilvēki, neaizliedziet sev  mīlestību, ko nevar pieradināt! Kāda maza sirds to pratīs novērtēt! Nepaejat garām dzīvai dvēselei!